Teiksmām apvītā vieta ir radījusi lielu interesi no apmeklētājiem, kuri mums uzdod jautājumu – kā šāda vieta zemes virsū spēj būt ar tika fantastisku aru?! Mēs taču jūtamies kā Dieva ausī!
Mēs atbildam! Kaupēnu Dzirnavās ir viss lai aizmirstu ikdienas rūpes, jo burvestības tiešām notiek…. Iebraucot Kaupēnu Dzirnavu pasaulē apstājas laiks un ir savāds klusums un miers!!! Nāc. Elpo. Baudi!
Ansis Alberts Kaupēns (1895-1927)
«Es biju no tiem cilvēkiem, kuri agrāk bēga no neglītiem piedzīvojumiem. Vai es domāju, ka reiz būšu tik smags noziedznieks?! To es nekad neticēju, kamēr dzīvoju, un tomēr...» tā par sevi Jelgavas cietumā 1926. gada jūlijā rakstīja Ansis Kaupēns.
Grūti
izprast šo cilvēku.
Viņā ļaunums,
ciniskums, mīlestība pret sievieti savdabīgā veidā
savijies ar godkārīgu sapņotāju. Viņš
apzinājās, ka
ir nenotverams un lielīgi
uzskatīja, ka, strādādams kriminālpolicijā, būtu
aizstājis desmit ierēdņu, ja vien savu darbību būtu virzījis
pozitīvā
gultnē.
1927. gada 27. martā Jelgavā
Virsnieku klubā
(tolaik Veismaņa ielā) sākās tiesas prāva. Tā ilga līdz 3.
aprīlim ik dienas. Prāvā noklausījās vairāk kā 300 liecinieku. 6. aprīlī par 39 noziegumiem Ansim Kaupēnam un Voldemāram
Piebalgam piesprieda augstāko
soda mēru – nāvessodu
pakarot
Vieta kur Kaupēns bieži aplaupījis garāmbraucējus.
"Tolaik ļoti daudz uz ceļiem bija vezumnieku –
katrā zemnieku saimniecībā bija vismaz kādi seši zirgi. Senāk ar pajūgiem uz
Jelgavu veda pārdot graudus. No turienes zemnieki atgriezās ar naudu, kuru tad
Kaupēns arī nolaupīja. Viena no vietām, kur viņš uzbruka, bija Melnā kroga
leja, kas atradās uz Zaļenieku – Tērvetes ceļa. Šī vieta bija kā lamatas, jo
mežā braucēji nevarēja nekur aizbēgt. Pagriezt zirgu atpakaļ, kad tev draud
laupītājs ar ieroci, nebija iespējams. Es domāju, ka tā vienā reizē Kaupēns
varēja aplaupīt ne tikai trīs četrus, bet daudz vairāk vezumu. Kāpēc viņš
laupīja netālu no Melnā kroga? Ļaudis vēlāk runāja, ka krodzinieka meita bijusi
viņa draudzene.
Kaupēns atcerējies, ka, mežā dzīvojot, grūtības
sagādāja pārtika, jo Latvijā riekstu vietā aug čiekuri, bet apelsīnu vietā –
meža āboli. Ar to iztikai bija par maz. Mežu Kaupēns arī nolādēja, jo tas
«viņam samaitājis veselību, guļot vēsajās naktīs zem klajas debess, kad zobi
klabēja kā rakstāmmašīna.»
Tur, kur Tērvetes Melnā leja, senāk esot bijušas
dzirnavas, kurās par dzirnavnieku bijis burvis. Tam bijuši sakari ar pašu
Nelabo. Katru nakti Nelabais prasījis viena malēja dvēseli. Tas tad
pārbraucis mājās no dzirnavām, bet par īsu laiciņu izdilis kā ģiltenis. Novergojis
tā gadus trīs četrus un tad aizgājis pie tēviem (nomiris). Reiz viens jauns
puisis apņēmies dzirnavas nodedzināt un dzirnavnieku un veco burvi-
nosist. Iztaisījis ozola vāli un nakti noslēpies aiz staļļiem, kurus burvis
pirms pusnakts pastāvīgi apraudzījis. Kā puisis nācis, tā puisis- blāc! Burvim
ar vāli pa pieri. Bet tanī vietā, kur burvis bijis, zeme atvērusies un no
plaisas izšļākusi melna šalts. Tā aizrāvusi puisi, appludinājusi un aizrāvusi
sev līdz arī dzirnavas, un nozudusi zemē pie Kalnamuižas sila
dienvidu robežas. Ilgi tur bijis viss kā ar uguni izsvilināts, kur gājusi pāri
melnā straume. Ieleja, kur sila vidū atradušās dzirnavas, tā arī nosaukta par
Melno eju. Vēlāk jau hercogu laiku beigās, tur atkal uzbūvētas dzirnavas, kas
nosauktas- Melnās dzirnavas. Dzirnavnieki tur bijuši vācu tautības. Pēdējās
dzirnavas uzceltas ap 1830. gadu. Tās izpostītas 1. Pasaules karā- nodegušas. No
tā laika vairs nav atjaunotas.