SVARĪGĀKAIS!!!

Tāpat kā bez mīlestības mēs nebūtu īsti cilvēki, arī bez ticības mēs nevarētu izdzīvot. Paldies par Ticību un uzticēšanos! Tas ir princips, kas koriģē Kaupēnu Dzirnavu dzīvi :))) Paldies!

Mūsu klientu atsauksmes:)


 Kaupēns...

Teiksmām apvītā vieta ir radījusi lielu interesi no apmeklētājiem, kuri mums uzdod jautājumu – kā šāda vieta zemes virsū spēj būt ar tika fantastisku aru?! Mēs taču jūtamies kā Dieva ausī!

Mēs atbildam! Kaupēnu Dzirnavās ir viss lai aizmirstu ikdienas rūpes, jo burvestības tiešām notiek…. Iebraucot Kaupēnu Dzirnavu pasaulē apstājas laiks un ir savāds klusums un miers!!! Nāc. Elpo. Baudi!

Ansis Alberts Kaupēns  (1895-1927)

«Es biju no tiem cilvēkiem, kuri agrāk bēga no neglītiem piedzīvojumiem. Vai es domāju, ka reiz būšu tik smags noziedznieks?! To es nekad neticēju, kamēr dzīvoju, un tomēr...» tā par sevi Jelgavas cietumā 1926. gada jūlijā rakstīja Ansis Kaupēns.

Grūti izprast šo cilvēku. Viņā ļaunums, ciniskums, mīlestība pret sievieti savdabīgā veidā savijies ar godkārīgu sapņotāju. Viņš apzinājās, ka ir nenotverams un lielīgi uzskatīja, ka, strādādams kriminālpolicijā, būtu aizstājis desmit ierēdņu, ja vien savu darbību būtu virzījis pozitīvā gultnē.
1927. gada 27. mart
ā Jelgavā Virsnieku klubā (tolaik Veismaņa ielā) sākās tiesas prāva. Tā ilga līdz 3. aprīlim ik dienas. Prāvā noklausījās vairāk kā 300 liecinieku. 6. aprīlī par 39 noziegumiem Ansim Kaupēnam un Voldemāram Piebalgam piesprieda augstāko soda mēru nāvessodu pakarot

Kaupēna grava

Vieta kur Kaupēns bieži aplaupījis garāmbraucējus.

"Tolaik ļoti daudz uz ceļiem bija vezumnieku – katrā zemnieku saimniecībā bija vismaz kādi seši zirgi. Senāk ar pajūgiem uz Jelgavu veda pārdot graudus. No turienes zemnieki atgriezās ar naudu, kuru tad Kaupēns arī nolaupīja. Viena no vietām, kur viņš uzbruka, bija Melnā kroga leja, kas atradās uz Zaļenieku – Tērvetes ceļa. Šī vieta bija kā lamatas, jo mežā braucēji nevarēja nekur aizbēgt. Pagriezt zirgu atpakaļ, kad tev draud laupītājs ar ieroci, nebija iespējams. Es domāju, ka tā vienā reizē Kaupēns varēja aplaupīt ne tikai trīs četrus, bet daudz vairāk vezumu. Kāpēc viņš laupīja netālu no Melnā kroga? Ļaudis vēlāk runāja, ka krodzinieka meita bijusi viņa draudzene. 

 Kaupēns atcerējies, ka, mežā dzīvojot, grūtības sagādāja pārtika, jo Latvijā riekstu vietā aug čiekuri, bet apelsīnu vietā – meža āboli. Ar to iztikai bija par maz. Mežu Kaupēns arī nolādēja, jo tas «viņam samaitājis veselību, guļot vēsajās naktīs zem klajas debess, kad zobi klabēja kā rakstāmmašīna.»


Teika par Melnajām dzirnavām…

Tur, kur Tērvetes Melnā leja, senāk esot bijušas dzirnavas, kurās par dzirnavnieku bijis burvis. Tam bijuši sakari ar pašu Nelabo. Katru nakti  Nelabais prasījis viena malēja dvēseli. Tas tad pārbraucis mājās no dzirnavām, bet par īsu laiciņu izdilis kā ģiltenis.  Novergojis tā gadus trīs četrus un tad aizgājis pie tēviem (nomiris). Reiz viens jauns puisis apņēmies dzirnavas nodedzināt un dzirnavnieku un  veco burvi- nosist. Iztaisījis ozola vāli un nakti noslēpies aiz staļļiem, kurus burvis pirms pusnakts pastāvīgi apraudzījis. Kā puisis nācis, tā puisis- blāc! Burvim ar vāli pa pieri. Bet tanī vietā, kur burvis bijis, zeme atvērusies un no plaisas izšļākusi melna šalts. Tā aizrāvusi puisi, appludinājusi un aizrāvusi sev līdz arī dzirnavas, un nozudusi zemē pie Kalnamuižas  sila dienvidu robežas. Ilgi tur bijis viss kā ar uguni izsvilināts, kur gājusi pāri melnā straume. Ieleja, kur sila vidū atradušās dzirnavas, tā arī nosaukta par Melno eju. Vēlāk jau hercogu laiku beigās, tur atkal uzbūvētas dzirnavas, kas nosauktas- Melnās dzirnavas. Dzirnavnieki tur bijuši vācu tautības. Pēdējās dzirnavas uzceltas ap 1830. gadu. Tās izpostītas 1. Pasaules karā- nodegušas. No tā laika vairs nav atjaunotas. 





Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .